Žaņa Lipkes memoriāla komanda Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtai pasniedz goda zīmi “Sudraba pagale”
Šodien, 19. jūlijā, Aizputē viesojās Žaņa Lipkes memoriāla komanda, lai klātienē Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtai pasniegtu goda zīmi “Sudraba pagale”. Pasniegšanas ceremonija notika Pils ielā 4a – pavisam tuvu vietai, kur nacistu okupācijas gados bija izveidots viens no diviem bunkuriem ebreju slēpšanai. Pirmā slēptuve atradās bijušajā Aizputes Livonijas ordeņa pilī, kur Otrā pasaules kara laikā bija ierīkoti vairāki sociālie dzīvokļi. Diemžēl pārdomātais plāns nerealizējās, glābēji tika pieķerti, bet paslēptie ebreji bezcerībā izdarīja pašnāvību.
1943. gada vasaras sezonā Aizputes kūdras fabrikā strādāja ne tikai pilsētas un apkārtnes ļaudis, bet arī no dažādām ieslodzījuma vietām uz Aizputi atsūtītie ebreji. Vietējo cilvēku atmiņās, kuras apkopojusi un 2008. gadā stāstu krājumā publicējusi starpnozaru mākslas grupa “Serde”, atrodamas ziņas, ka Aizputē nodarbināja ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas, Austrijas un Čehoslovākijas ebrejus. Viens no ieslodzītajiem – Višķos dzimušais drēbnieks Šlioms Uzdins, iedraudzējās ar fabrikas darbnīcās strādājošo latviešu drēbnieku Kārli Pūķi.
Vasarai tuvojoties beigām, beidzās arī nepieciešamība pēc vergu darbaspēka, tāpēc Aizputes apriņķa policijas priekšnieka Jāņa Lapiņa kabinetā notikusi apspriede, ka ebreji sūtami atpakaļ uz Rīgu. Šo sarunu dzirdējis Kārļa brālis – policijas kancelejas darbvedis Žanis Pūķis. Viņš šo ziņu nodevis tālāk jaunākajam brālim, kurš savukārt brīdinājis savu paziņu Šliomu. Ebrejs lūdzis glābt viņa un vēl dažu viņa biedru dzīvības. Kārlis piekritis visus paslēpt.
1943. gada rudenī Šlioms Uzdins kopā ar savu brāli Leibu un vēl diviem ebrejiem – Lietuvā dzimušo Joselu Bēru Gecu un rīdzinieku Īzaku Heifecu ieradās pie Kārļa un Žaņa Pūķu sievu – Elzas un Annas – mātes Ievas Dzenes Liepājas ielā 9. Sētniece Ieva Dzene tobrīd dzīvoja vienā no agrākajā Livonijas ordeņa pilī ierīkotajiem sociālajiem dzīvokļiem. Slēptuvi ierīkoja pils bēniņos, tajā varēja iekļūt tikai no Ievas Dzenes dzīvokļa.
Ievai Dzenei bija trīs meitas. Vecākā meita Anna pirms kara strādāja Nīcā, kur satikās un 1940. gada 25. novembrī apprecējās ar Žani Pūķi. Brāļa paraugam sekoja arī Kārlis Pūķis, kurš apprecējās ar Annas māsu Elzu Dzeni. Trešā Ievas meita vīru atrada turpat Aizputē – Emīlija apprecējās ar kaimiņos - Pils ielā 4 - dzīvojušo, kaismīgu sociāldemokrātu ģimenē uzaugušo Gerhardu Šusteru. Tuvojoties aukstākam laikam, zem Šusteru saimniecības vistu kūts vīri izveidoja otro slēptuvi no Aizputes kūdras fabrikas atbēgušajiem ebrejiem. Slēptuve vecajā Aizputes pilī palika tukša, taču tieši to policija atrada. Sekoja aresti.
No Liepājas ieradušies SD vīri aizturēja gan Ievu Dzeni, gan visus viņas znotus, gan meitas Elzu un Annu Pūķes. Arestēja un uz Liepāju aizveda arī Gerharda tēvu - Jāni Šusteru. Lai arī otro bunkuru nacisti neatrada, ebreji saprata, ka ilgāk tur nevar uzturēties. Visi četri ebreji iebēga mežā. Noturējuši zaķu medniekus par SD vajātājiem, visi četri izdarīja pašnāvību nošaujoties. Iespēja, ka viņus arestēs, spīdzinās, pratinās par to, kur slēpušies un kas viņiem palīdzējis, iespējams šķitusi šausmīgāka par nāvi.
Pēc ilgas pratināšanas un spīdzināšanas nacisti jau iepriekš viņu redzeslokā nonākušo sociāldemokrātu Gerhardu Šusteru sodīja ar nāvi. Abus brāļus Pūķus, Gerharda tēvu Jāni Šusteru, Kārļa sievu Elzu kopā ar viņas māti Ievu Dzeni nacisti ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. Žaņa Pūķa sievu Annu nacisti no apcietinājuma atbrīvoja vien īsi pirms viņas otrā dēla Oskara dzimšanas. No pieciem uz Štuthofu izsūtītajiem ģimenes locekļiem izdzīvoja un Aizputē atgriezās tikai Elza Pūķe. Savās atmiņās viņa skaidroja: "Mēs sapratām, ar ko riskējam, bet bija jāglābj cilvēki."
